Manā dzīvē ir bijuši vairāki mirkļi, kurus es saucu par "kad nu sitīs" – tie, kad kaut kas mainās, lai arī negaidīti, bet tomēr ļoti īstā laikā. Pagājušajā ziemā, piemēram, bija viens šāds brīdis, un tas sākās ārkārtīgi garlaicīgi. Es strādāju par projektu vadītāju lielā uzņēmumā, un janvāra beigās birojā bija tāds kā nāves klusums – visi bija iztērējuši savu Ziemassvētku enerģiju, bet pavasaris vēl nebija pat tuvu. Sniegs ārā bija pārvērties pelēkā dubļainā putrā, un katra diena šķita kā kopija no iepriekšējās. Tieši tobrīd, kad es jau sāku apsvērt domu, ka varbūt man vajag kaut ko radikāli mainīt, mans draugs Jānis, ar kuru esam draugi kopš bērnudārza, man atsūtīja ziņu. Ne jau kaut ko svarīgu – vienkārši smieklīgu memi par darbu, bet pēc tam piebilda, ka pats viņš pēdējās naktīs esot pavadījis laiku, pētot dažādas tiešsaistes iespējas, un ka viņam esot ļoti interesants stāsts. Es piezvanīju, jo gribējās dzirdēt balsi, nevis rakstīt.
Jānis bija kautrīgs, bet tajā pašā laikā manīja, ka viņš ir uzgājis vienu platformu, kur viss notiekot ļoti raiti un bez liekām problēmām, un ka viņš tur esot uzgājis pat kādu senu paziņu no universitātes laikiem. Sarunas beigās viņš teica, ka varbūt man arī vajadzētu pamēģināt, jo esot ļoti labs veids, kā “atslēgt galvu” pēc smagas dienas. Es viņam pasmējos un teicu, ka drīzāk iziešu skriet, kaut gan ārā bija mīnus desmit. Bet viņa vārdi kaut kā iestrēga manā prātā, un vēlāk vakarā, kad mājās bija kluss un tikai mans kaķis Muris snauda uz dīvāna, es apsēdos pie sava klēpjdatora. Man nebija nekādu lielu cerību, drīzāk tāda ziņkāre, kas parasti manī mostas, kad kāds mani kaut kam izaicina. Sāku pētīt, ko internets piedāvā, un atceros, ka meklēšanas rezultātos uzgāju vienu saiti, kas mani uzrunāja, un tā bija vavada mirror, kas man tovakar likās kā mīklains nosaukums, bet es tajā ieniru.
Protams, man kā cilvēkam, kuram patīk sistēmas un kārtība, sākumā bija neliels šoks, jo viss bija savādāk, nekā es biju pieradis. Tomēr dizains bija patīkams, un es ātri vien atklāju, ka šeit nav nekāda liekā trokšņa. Pirmajās minūtēs vienkārši pārlūkoju, ko piedāvā, un jutos kā bērns rotaļlietu veikalā – gribas visu, bet nezini, ar ko sākt. Izvēlējos vienu spēli, kas atgādināja vecās pilsētas spēļu automātus no jaunības, kad vēl devāmies uz Jūrmalu un tērējām kabatas naudu. Protams, šoreiz viss notika daudz ātrāk un bez tām gara šķelto monētu skaņām, bet sajūta bija atmiņā pazīstama. Es iemaksāju nelielu summu, ko biju plānojis kā sava veida biļeti uz piedzīvojumu, un sāku griezt. Sākumā nauda pazuda tikpat ātri kā siltais gaiss no pannas, un es jau nopūtos, domādams, ka varbūt manai veiksmei ir beidzies derīguma termiņš jau pirms desmit gadiem.
Bet tad kaut kas notika. Kādā brīdī, kad biju gandrīz jau padevies un domājis, ka drīz jāslēdz ciet un jāiet lasīt grāmatu, notika tā saucamā "karstā strīpa". Ekrāns sāka mirgot ar nepazīstamu krāsu shēmu, un man pirksti uz tastatūras sastinga. Es pat nepaguva reaģēt, kad sistēma paziņoja par laimestu. Tas nebija miljons, bet pirmā lielākā summa, ko jebkad biju dabūjis šāda veida spēlē. Skaļi iesmējos un paskatījos apkārt – Mūris pacēla galvu, paskatījās uz mani ar tādu kā "kas tev noticis?" skatienu, un pēc tam atkal nogūlās. Es tajā brīdī sapratu, ka manās rokās ir vairāk, nekā biju cerējis, un ka tā nav tikai nauda – tā ir sajūta, ka reizēm lietas notiek tieši tad, kad tās negaidi. Es atcerējos, kā Jānis man teica, ka viņam tur esot ļoti patikusi kopiena un ka cilvēki esot draudzīgi, bet es tobrīd vēl nezināju, ka tieši šī pieredze mani iedvesmos turpināt pētīt, bet jau ar citu attieksmi.
Nedēļas laikā es vēl pāris reizes atgriezos, bet nu jau ar skaidru izpratni – es spēlēju izklaidei, nevis tāpēc, ka mēģinu kļūt bagāts. Katru reizi, kad pieslēdzos, es sajutu to patīkamo uztraukumu, kā braucot ar kalnu slidkalniņu. Un pats interesantākais – es pamanīju, ka manā dzīvē vispār kaut kas mainās. Darbā kļuvu mierīgāks, jo zināju, ka pēc maiņas mani gaida kāds interesants laika nogrieznis, kurā es varu pilnībā atslēgties. Biroja kolēģi man pat teica, ka esmu kļuvis optimistiskāks, un viena sieviete no grāmatvedības jautāja, vai man nav jauna dzīvesbiedre. Es pasmējos, jo patiesībā mana jaunā aizraušanās bija pavisam citāda, bet es neuzskatīju par vajadzīgu stāstīt visu. Katram ir savi noslēpumi, vai ne?
Pēc tam pienāca tā diena, kad man bija brīva piektdiena. Sieva bija aizbraukusi uz laukiem pie saviem vecākiem, un es paliku viens. To vakarā es nolēmu pavadīt pilnībā bez plāna – uzvārīju sev tēju, uzliku klausoties mūziku, ko sen nebiju dzirdējis, un atkal atvēru to pašu vietni, kas man bija palikusi pārlūka grāmatzīmēs. Tieši tobrīd es atcerējos, ka mans draugs pieminēja, ka vavada mirror viņam esot bijusi uzticamāka versija, kad pamata saite nestrādā, tāpēc es to izmantoju, un, jāsaka, savienojums bija ļoti ātrs un stabils, kas man kā tehnoloģiju jomā strādājošam cilvēkam ir ārkārtīgi svarīgi. Es izvēlējos kādu jaunu spēli, ko vēl nebiju mēģinājis, ar pavisam citiem noteikumiem – vairāk stratēģijas, mazāk nejaušības. Sākumā man bija grūti saprast, kāpēc daži simboli dod vairāk, bet citi mazāk, bet tieši šī izaicinājuma sajūta man patika. Katra kārta bija kā maza uzvara pār sevi, kad tu iemācies kaut ko jaunu.
Un tad, negaidot, notika otra lieta. Es biju iegājis tādā kā transā – mūzika skanēja, tēja atdzisa, un es pilnībā aizmirsu par laiku. Pēkšņi es pamanīju, ka mans bilance ir manāmi pieaugusi, un es nevarēju noticēt, ka tas ir noticis tik dabiski, bez nekāda stresa. Tas man atgādināja makšķerēšanas braucienus ar vectēvu – kad tu sēdi, gaidi un esi mierīgs, loms pats atnāk. Protams, es neuzskatu, ka tā ir kāda maģija, bet gan vienkārši labvēlīgu apstākļu sakritība. Es pasmējos par sevi, jo sākumā biju tik skeptisks, bet tagad es sapratu, kāpēc Jānis ir tik ieinteresēts. Manī radās pārliecība, ka šādas aktivitātes var būt ne tikai jautras, bet arī ļoti relaksējošas, ja prot ievērot mēru un neuztvert tās par dzīves pamatu.
Tajā vakarā es vēl ilgi sēdēju pie datora, bet jau sapratu, ka laiks beigt. Es izņēmu savu laimestu un noslēdzu sesiju ar patīkamu nogurumu acīs. Paietot gar spoguli, es pamanīju, ka smaidos – tas bija tas autentiskais smaids, nevis pieklājības maska, ko bieži nēsāju sapulcēs. Es jutos jaunāks, kā tajos laikos, kad pēc skolas gaitām devāmies ārā un elpojām svaigo gaisu. Protams, es saprotu, ka šis nav ikdienas ieteikums visiem, bet gan tīri personīgs atklājums, ka dažkārt mēs sevi ierobežojam ar pārāk stingrām robežām. Viss ir atkarīgs no perspektīvas. Ja uz šo pieredzi raugās kā uz iespēju atpūsties, nevis kā uz veidu, kā nopelnīt, tad tā dod daudz vairāk, nekā pirmajā brīdī šķiet.
Nākamajā dienā es uzrakstīju Jānim garu vēstuli, pateicoties par ieteikumu, un pieminēju, ka pēdējās dienās esmu daudz domājis par to, kā mēs dažkārt uztveram lietas pārāk nopietni. Viņš atbildēja ar smieklīgu attēlu, kurā bija uzzīmēts cilvēks, kas skatās uz datoru un priecājas, un es atkal pasmējos. Šī pieredze man parādīja, ka dzīve nav tikai darbs un pienākumi, bet arī tādi mazi prieku sprādzieni, kas var notikt pavisam ikdienišķās situācijās. Pats galvenais – es iemācījos baudīt procesu, negaidot nekādu garantētu rezultātu. Un, kad es tagad atskatos uz šo ziemas vakaru, es saprotu, ka tas bija viens no maniem iecienītākajiem mirkļiem, jo tajā es biju viens ar sevi un savām domām, bez lieka trokšņa no ārpasaules. Ik reizi, kad kāds man jautā par labu veidu, kā atslābināties, es pārdomāju, vai stāstīt šo stāstu, bet beigu beigās es vienkārši pasmaidu un saku – dažreiz vislabākie piedzīvojumi sākas ar vienkāršu ziņkāri un drauga ieteikumu. Un, protams, tīri tehniskā līmenī es biju priecīgs, ka šī vieta strādāja bez aizķeršanās, un vavada mirror mani vēlreiz pārliecināja, ka ir vērts pārbaudīt dažādas iespējas, jo katra no tām var atnest ko jaunu.
Tā nu manā atmiņā palika šī naksnīgā spēle, kas no sākuma likās tikai laika kavēklis, bet patiesībā kļuva par nelielu pavērsienu manā ikdienas rutīnā. Es turpinu strādāt, turpinu rūpēties par ģimeni un draugiem, bet tagad man ir arī šis noslēpumainais stūrītis, kurā es varu iegriezties, kad jūtos, ka man vajag kaut ko svaigu un neparedzamu. Un zini, kas ir labākais? Tas nav atkarīgs no tā, cik daudz tu laimē, bet gan no tā, cik ļoti tu ļaujies mirklim. Es vairs nesatraucos, ja kaut kas neizdodas, jo zinu, ka nākamreiz var būt savādāk. Dzīve jau tā ir pilna ar pārsteigumiem, un mans uzdevums ir būt gatavam tos pieņemt ar atvērtu prātu. Tieši tāpēc esmu pateicīgs šim gadījumam – tas man atgādināja, ka pat vistumšākajā ziemas vakarā var iedegties kāda gaisma, ja tikai esi pietiekami drosmīgs, lai to pamanītu.
